11.11.10

Dienasgrāmatas

Man ir īpaša attieksme pret 11.novembri. Bez patriotiskām jūtām šajā dienā mani pārņem bezgala siltas un mīļas sajūtas. Jo šī ir arī manas meitiņas dzimšanas diena.

Dienā, kad piedzima mūsu Saulīte, es iesāku rakstīt dienasgrāmatu. Līdzi bija paņemta klade un pildspalva un ar domu, ka jāpieraksta svarīgākie dati, jo no lielā pārdzīvojuma un emociju pārbagātības var ko būtisku aizmirst, tika veikts pirmais ieraksts kladē, kas tā arī tika nosaukta par meitiņas dienasgrāmatu. Tas notika pirms 14 gadiem.

Sākumā rakstīju ar domu - cik pietiks pacietības, tik arī piefiksēšu svarīgāko mūsu dzīvē, kas tobrīd, protams, riņķoja ap to mazo brīnumiņu, kas spēja nenogurstoši noturēt visu uzmanību. Taču svarīgs bija viss. Pierakstījās pirmā kladīte, tika ņemta nākamā, tad vēl viena pilna. Beigās to saradās jau tik daudz, ka nespēju noteikt, kura seko viena otrai pēc kārtas. Tad es tās sanumurēju. Lai nesajūk. Tāpēc tagad es precīzi zinu, ka šobrīd man top 26. kladīte. Gandrīz divas klades gadā.

Kopš tā laika es rakstu dienasgrāmatu. Katru dienu 14 gadu garumā. Tas ir tā iegājies ikdienā, ka nemaz nespēju iedomāties, ka es varētu kādu dienu neizdarīt ko tik ierastu un reizē mums arī svarīgu. Rakstu mājās, arī visos mūsu ceļojumos un braucienos kladīte ir līdzi. No sākotnējās domas pierakstīt tikai visu ar bērnu saistītu, iecere ir paplašinājusies un tur sagulst visi notikumi, kas mums ir bijuši nozīmīgi. Un ne tik svarīgie arī. No meitas dienasgrāmatas tas ir pāraudzis tādā kā mūsu ģimenes hronikā. Jo tur ir viss. Gan prieki, gan skumjas, sasniegumi un kritumi, uzvaras un zaudējumi, smiekli un asaras, balts, melns, raibs.

Sākotnējā doma rakstīt par bērnu un tad šo garadarbu reiz viņai arī uzdāvināt, šobrīd tiek atbīdīta tālākos un tālākos plānos. Reiz es to pierakstu kaudzi meitai pasniegšu kā dāvanu. Kad? Nāks laiks, nāks padoms. Ņemot vērā to, ka meitiņa ir dzimusi Žurkas gadā, kas visu vāc savā alā un tik viegli neizmet, gribētos cerēt, ka arī šis garadarbs tiks saglabāts. Jebkurā gadījumā - lasāmviela vecumdienām man ir nodrošināta. :)

Mājinieki man vairākkārt ir uzdevuši jautājumu - cik ilgi es domāju rakstīt? Uz to es nevaru atbildēt, jo tiešām nezinu. Cik pietiks pacietības, tik arī rakstīšu. Šobrīd izskatās, ka nav pilnīgi nekāda iemesla pārtraukt šo nodarbi, tā ka kādus gadus uz priekšu skricelējumi vēl taps.

Pēdējā laikā aizdomājos par to, kur to visu tā praktiski varētu salikt un smuki noformēt. Kādā kastē, lādē, ar izšuvumu uz vāka? Par to vēl esmu pārdomās un ideju meklējumos.

Arī šovakar es ierakstīšu kladītē. Ar vissiltākajām un mīļākajām domām.

5 komentāri:

  1. Sveiciens dienā, kad pirms 14 gadiem laidi pasaulē meitiņu!
    Arī es pirms 14 gadiem saistībā ar tādu pašu notikumu sāku raksīt meitai dienasgrāmatu. Ir pilns blociņs un iesākta biezā klade. Bet diemžēl nav turpināta rakstīt. Tu varbūt darīji pareizi, ka tā ir kļuvusi par ģimenes dienasgrāmatu.

    AtbildētDzēst
  2. RitaGri, paldies par apsveikumu!
    Blociņā arī tika piefiksēts svarīgi-ikdienišķais, bet šeit - ar apcerējumu.
    Ne mirkli nenožēloju, ka sāku rakstīt un turpinu to darī vēl tagad.

    AtbildētDzēst
  3. fantastiski.. tā jau ir vērtība un relikvija :)) un domājams ka meitiņa noteikti to novērtēs...

    AtbildētDzēst
  4. Sandra, paldies! Man gribētos tā cerēt.

    AtbildētDzēst