2.9.15

Blogam 5 gadi!

Šodien interesants skaitlis man un skaists cipars blogam - 5 gadi!

Laiks aizritējis ar lielākām un mazākām aktivitātēm, ar apņemšanos blogot un klusuma periodiem. Te nu mēs (es un blogs) esam - ar atgādinājumu par savu eksistenci. :)

Par savu blogu neaizmirstu ne dienu. Prātā esmu sacerējusi vismaz pa trim ierakstiem dienā! Bet, kā jau tas nereti gadās, atrodas simts un viens iemesls savus prātojumus neizlikt uz papīra, tas ir, nenoklikšķināt uz klaviatūras - aizņemtība, rūpes, nevēlēšanās komunicēt un, protams, lielākais visu radošo un citu izpausmju bieds - slinkums, kam par attaisnojumu vēl prātā piebalsojas "ai, ko nu es tur rakstīšu, varbūt nevienam tas nebūs interesanti". Un kas ir teksts bez ilustrācijas! Garlaicīgs, vizuāli vienmuļš tumšu burtu virknējums. Vajag saņemties un savus skricelējumus vizualizēt, tas ir, nofotografēt. To nedarīt arī atrodas varen daudz iemeslu, un tas nabaga lolojums vārdā Blogs panīkst.

Mana bloga vēsturē (cik vareni skan! :) ) ir bijis gada izkritums. Tam arī bija attaisnojums, kā nu bez tā! :))) Un pamatojums ir ar priekšvēsturi. :)

Iedomājieties, ka jūsu bērns  kādā jaukā dienā pārnāk mājās no skolas un paziņo, ka grib mācīties Amerikā. Normāli vecāki to laistu gar ausīm. Ko darām mēs? Meklējam tam risinājumu un sūtam savu 16 gadu veco atvasi otrpus okeānam iepazīt savu sapņu zemi. Uz gadu. Es varētu sarakstīt traktātus par gūto pieredzi, sūtot savu šķietami mājas bērnu tik tālu prom no mājām uz tik ilgu laiku, par izglītības sistēmu un sabiedrību citā valstī un kontinentā, par pusaudža ceļojumiem pa plašo (tiešām milzīgo!) Ameriku un daudz, daudz ko citu. Atvainojiet, aizrāvos. :)

Kāds tam sakars ar klusumu blogā? Nu kā, vistiešākais! Aizlidojot uz ASV, kameru jau viņa paņēma līdzi! :))) Teiksiet, var fotografēt ar telefonu. Var. To darīt protoši cilvēki. Man ar labu tehniku nekas dižs nesanāk, ar telefonu vispār nebaudāmas bildes būtu. Kā jau teicu, attaisnojumu savai negribēšanai-nevarēšanai mēs vienmēr atradīsim. :)

Tomēr entuziasma uzplaiksnījumi uzrodas un tad jau tiek sacerēti rokdarbošanās apraksti, stāsti, pārdomas. Tā lapsa-kūmiņš nejauši ieviesa tradīciju veikt ierakstus ik svētdienu. Nav daudz un bieži, bet labāk kā nekas. Man iepatikās šī doma atsvaidzināt savu blogu vismaz reizi nedēļā. Lai cik mēs būtu aizņemti, noslogoti, rūpju nomākti, pa nedēļu vienu ierakstu var sacerēt. Ļoti gribētos, lai šāda apņemšanās iedzīvotos manā blogā uz palikšanu.

Mana bloga lasītāji, paldies, ka esat!

14 comments:

  1. Apsveicu ar vareno skaitli. Vēlu daudz daudz jaunu ierakstu, lai mums (lasītājiem) ir no kā iedvesmoties. Un vēl es vēlu daudz daudz gadus uzturēt savu blogu aktīvu.

    AtbildētDzēst
  2. Lai viss izdodas, lai blogs rakstās, lai darbi šķiras! :) Lasu un sekoju!

    AtbildētDzēst
  3. Prieks, ka ir vēl joprojām prieks rakstīt un darboties! Apsveicu ar nopietno bloga jubileju! Labprāt lasītu Tavu garo traktātu par bērna pieredzi aizjūrā. Un der arī bez bildēm:)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, Ilze!
      Esmu sapratusi, ka visas aktivitātes vajag aprakstīt uzreiz. Ja tas netiek izdarīts, ar laiku daudz kas piemirstas, iespaidi pabāl, emocijas noplok. Taču pieredze paliek! :) Nevaru pateikt, ka piesēdīšos pie 'traktāta', taču pie izdevības un intereses ar saviem iespaidiem padalīties varētu. :)

      Dzēst
  4. Daudz laimes bloga piecgadē! Lai iedvesma vada Tevi darbos un blogošanā arī turpmāk! :)

    AtbildētDzēst
  5. Sirsnīgs sveiciens tavam interesantajam skaitlim un skaistajam bloga ciparam :)

    AtbildētDzēst
  6. Sveicu ar skaisto apało 5!!! Lai viss izdodas! ;-)

    AtbildētDzēst
  7. Sveiciens it nopietnajā bloga jubilejā! Lasu Tavus rakstus un aprakstus ar interesi un piekrītu meitenēm - var jau arī dažkārt vai daudzkārt bez bildēm iztikt. :)

    AtbildētDzēst