30.6.11

Paldies par brīnišķīgo iespēju!

Pirms pāris nedēļām piektdienas vakarā, skatot rokdarbnieču blogus, izlasīju Ramonas ziņu. Palīgā sauciens izrādījās visnotaļ interesents piedāvājums pusaudžiem-jauniešiem. Pa jokam savai meitai prasu, vai negrib uz Jāņu laiku braukt uz Ventspili. Jā, atbild. Apskatamies mēs abas noteikumus un secinam, ka nekas nesanāks - mums vēl nav piecpadsmit  un mēs neesam no Kurzemes. Tomēr nākamajā dienā uzrakstu ziņu.

Svētdien saņemam atbildi, ka varam pieteikties. Un tad notiek neticamais! Es, lielā plānotāja, vienas dienā laikā pieņemu lēmumu, sakravājam koferi un pirmdien aizvedam bērnu uz desmit dienām nezināmā vietā ar nezināmiem cilvēkiem. Tajā brīdī tā viss arī izskatījās.

Pirmdien, braucot uz Ventspili, laiks bija tik drūms un lietains, ka es sāku apšaubīt sava lēmuma pareizību. Taču, nokļūstot galamērķī, šaubas pazuda.

Tā nu meita pavadīja desmit interesantas dienas nometnē-seminārā, vispirms Ventspilī, tad Usmā. Jauna pieredze, jauni draugi (mums kaut kā vairāk ar lietuviešiem saskaņa radās), angļu valodas zināšanu treniņš, vienvārdsakot, visnotaļ lietderīgi un pozitīvi pavadīts laiks. Protams, brīžiem bija pagrūti, uzmācās garlaicība un apnikums, bet uz beigām jau bija tā, ka vairs nebija laika ar mammu pa telefonu runāt, jo "man simts darīšanu" jāpaveic. Šodien bērns laimīgs un apmierināts atvests mājās. :)

Kopš deviņu gadu vecuma meita katru gadu brauca uz mākslas skolas rīkotajām vasaras nometnēm, līdz ar to būt svešā vietā un tikt galā ar visu pašai viņai nebija nekas jauns. Šodien pajautājot, kura nometne no visām ir bijusi vislabākā, atbilde skanēja :"Šī!"

Paldies Ramonai un Kristianam par tik brīnišķīgu iespēju!

Laikam tā ir, jo mazāk tu ko plāno, jo labāk tas izdodas. Un kas to būtu domājis, ka, lasot rokdarbnieču blogus, var rasties tāda vienreizēja iespēja! Paldies!

27.6.11

Kleita

Solītais turpinājums par kleitām. Vajag cilvēkam ko negribēt, notiks tieši pretējais. :)

Jūnija sākumā negaidīti no kolēģiem saņēmu ielūgumu uz viņu kāzām 1.jūlijā. Viena lieta ir vienkārši aiziet apsveikt uz dzimtsarakstu nodaļu, cita lieta piedalīties visā pasākumā. Tā nu man, lielajai plānotājai, uzreiz galvā sarosījās divi svarīgi jautājumi - ko dāvināt un ko vilkt mugurā? Par "ko dāvināt" problēma atkrīt, jo šajā gadījumā tā būs nauda, vai nu skaidrā, vai pārvērsta dāvanu kartē, kā nu pārēji kolēģi nolems. Bet tas otrs jautājums par "ko vilkt mugurā", škiet, ir tik sens kā civilizācija. :)

Secinājums, vajag kleitu. Pavasarī, kārtējā audumu veikala apmeklējuma laikā, nejauši nopirkās spilgts audums (par savu krāsu izvēli jau stāstīju), nu, tāpat, "nenoskārstai vajadzībai". Domāju kādu blūzi garāku uzšūt... Bet te tāds gadījums! Audums ir, jāizvēlas kleitas modelis un uz priekšu! Un šausmīgi man sagribējās garu kleitu, nu tik ļoti, ka "gribu nevaru". :)

Meklēju kleitu pēc iespējas vienkāršāku šūšanā, lai divarpus vīles un kleita būtu gatava. Atradu tādu piegrieztni, pat piedurknes tai reglāna, nu vienkāršāk nevar būt.

Izņēmu piegrieztni un... tikai tad paskatījos, cik tad man šai kleitai ir nepieciešams auduma. Izrādījās, ka konkrēti šim modelim man trūks... viena metra!!!

Ko tādā situācijā darītu saprātīgi domājošs cilvēks? Pirmais, izvēlētos citu modeli, otrais, izvēlētos šo pašu kleitas modeli, tikai īsākā variantā, trešais, ņemtu citu pietiekama garuma audumu. Ko daru es? Vairāk kā trīs stundas noņēmos, līdz piegriezu konkrēti šo kleitu. Vēl otru vakaru veltīju detaļu sastiķēšanai, lai dabūtu gatavas piegrieztnes daļas, no kurām tad ar to pusotru vīli sašūt kleitu. Vienvārdsakot, dabūju sev galvassāpes. Galarezultātā tapa šāds "meistardarbs". :)
Mans darinājums
Burda

24.6.11

Izlaidumi. Piedzīvojumi. Kleitas

Jau stāstīju, ka mans brīnums šogad beidz divas skolas. Teicami pabeigt - tas bērna uzdevums, mammas - ko izlaidumniekam vilkt mugurā. :)

Vēl agrā pavasarī (tas varētu būt marts) meita atnāk no mūzikas skolas un saka:
- Es šodien uzzināju kaut ko šausmīgu!
- Ko tad?
- Man izlaidumā būs jāvelk kleita!!!
- Nu, protams.
- Un kad tu to man grasījies pateikt?!
Mēdz arī tā būt. :)))

Tad nu laicīgi izskatījām veikalu piedāvājumu, taču nekas prātīgs netrāpījās. Ja ir labs modelis, sašūts no slikta auduma, ja labs audums - modelis ar plikiem pleciem. No dārgajiem veikaliem, nezinkāpēc, uzzinot, ka kleitu meklējam nevis man, bet meitai, dzina mūs ārā - pieklājīgi norādīja, lai meklējam citos, jauniešiem domātos veikalos. Mani tas nedaudz pārsteidza, bet meitai pēc kārtējā šāda teksta bija līdz brošai (maz, ka kleitu pielaikošana bija apnicīga un nogurdinoša, vēl arī attieksme). Tā galarezultātā tika nolemts, ka kleitu šūs mamma. Un te nu sākās mūsu хождения по мукам.

Tā kā izlaidumi plānojās divi, dažādās skolās, tad es savā galviņā iedomājos, ka varēšu uzšūt vienu kleitu abiem gadījumiem. Ak, es naivā! Pietika man prāta pajautāt meitai, ko viņa par to domā. Protams, ka vajag divas kleitas! Nāks taču draugi apsveikt uz abām skolām, kā var vienā un tajā pašā kleitā iet. Loģiski. Tā gadās pašpārliecinātām mammām. :)

Rosīties sākām savlaicīgi, visam vajadzētu būt kārtībā. Kas to deva! Tādu stresošanu sen nebiju piedzīvojusi.

Vienojāmies par vienas kleitas krāsu. Kādu reizi, braucot iepirkties, nolēmām iebraukt arī audumu veikalā paskatīties, varbūt ir kas atbilstošs. Ieeju veikalā, cilvēku nav, pārdevēja garlaikojoties lasa avīzi. Protams, uzreiz tiek pievērsta uzmanība, kā palīdzēt. Izstāstu savas vēlmes, tiek parādīts gaiši zils zīda audums. Jā, der, pirkšu. Stāvu galda vienā pusē, otrā pusē pārdevēja mēra audumu un kā griež apkārt koka lineālu, tā... ar lineāla metāla uzgali man starp acīm. Lai arī sitiens nebija stiprs, vieta tik vārīga, ka asariņa uzreiz izsprāga un pirmajā mirklī ķēru pie deguna - vai nav brilles salauztas. Par laimi, ar brillēm viss kārtībā. Man pašai tādi smiekli uznāca, bet tā kā veikalā līdzi bija vīrs, viņš tik skandē: būs zilums! būs zilums! Pārdevēja pārbijusies, izskrien otra, atnesa man dvieli, samērcētu aukstā ūdenī, pieliku to starp acīm, tiešām palīdzēja un ziluma nebija (pieredze rāda, cik tur vajag, lai zili loki zem acīm izveidotos).  Tā otra vēl teica: "Kur, kur dabūt traumu - audumu veikalā!" Smiekli caur asarām. Beigās piešķīra man 10% atlaidi audumam, lai tikai vīrs traci neceltu. Nodomāju, nu gan man iesākās kleitas šūšanas process...

Priekšnojauta nepievīla. Ka nebūs labi. Izdomāju modeli, jāķeras klāt piegriešanai. Vēl domāju, nemazgāšu audumu, bet tikai nogludināšu caur mitru lupatiņu. Skatos, uz eģes malas ir spiedogs, kur rakstīts, ka tas ir Japānā ražots audums, zīds, un turpat blakus - satīns. Tas mani darīja uzmanīgu, jāmazgā vien būs. Pēc mazgāšanas audums uz 160 cm sarāvās par 3 cm un kļuva tik mīksts, ka bija ļoti grūti gludināms. Vienvārdsakot, kleitas šūšana izvērtās par īstām mokām. Ko nogludini, tam blakus atkal vilnis. Nomocījos pamatīgi. Bet ko darīt, kleita piegriezta, paredzēta vienai uzvilkšanai, kaut kā jau jāpabeidz. Svārku daļai vēl oderi iešuvu, gludināju, gludināju, līdz beigās tomēr bija labi. Uh!

Nu ko, jāpērk audums otrai kleitai. Ko gribam - nav ne jausmas. Atkal braucu uz veikalu. Es laikam tik ilgi staigāju gar tiem audumu ruļļiem pa veikalu, līdz pardevēja piedāvājās palīdzēt. Izstāstīju vajadzību, uz ko viņa saka - vai negribu pumpainu audumu. Es tā kā saraucu degunu, bet viņa izvelk baltu audumu ar melniem apļiem, kas rakstā maina formu, no apaļiem samazinās uz ovāliem un tad atkal apaļi. Un izstāsta modeli, cik tas jauki izskatīsies ar baltu šifonu pa virsu. Es padomāju... un piekrītu, jā, būs labi. Tā nopērku pumpainu audumu un šifonu.

Pirms ķerties klāt šūšanai, nolemju internetā papētīt, kā jāšuj šifons. Ak vai! Jo vairāk lasīju, jo vairāk sapratu, kādās auzās esmu iebraukusi. Šūt šifonu - tas līdzinās... nezinu kam, bet drausmīgi sarežģīti, gandrīz vai neiespējamā misija. Atkal esmu dilemmas priekšā - šūt kleitu no tā auduma, ko esmu nopirkusi, vai meklēt citu. Bet ja es šo tagad neuzšūšu, tas ieguls plauktā uz nezināmiem laikiem. Jāmēģina, kas būs, būs.

Secinājums tāds, ka... lai es vēl kādreiz labprātīgi ķertos klāt šifonam. Nu tikai, ja tas būs kas kantains. :)))

Vispirms bruņojos ar 60.numura adatām, 120.numura diegu, visus audumus izmazgāju, lai nebūtu nekādu pārsteigumu. Vēl jau nācās piepirkt klāt oderaudumu (izvēlējos baltu krepsatīnu - biezs, nespīd cauri, spīdīgs un slīdīgs). Vīle, gludeklis, vīle, gludeklis. Sašujot detaļas, ļāvu kārtīgi nokarāties (tā bija teikts padomos). Balto šifonu beigās nešuvu virsū pumpām, bet uztaisīju no tā šalli, kas meitai ļoti patika un labi piestāvēja arī.

Vienvārdsakot, viss maijs pagāja zem kleitu šūšanas zīmes, kas man izvērtās pamatīgā nervu stipruma pārbaudījumā. Tik ļoti nošaujot garām ar audumu izvēli, kleitu modeļus izvēlējos pēc iespējas vienkāršākus, bet tāpat sava noņemšanās bija, jo gan slēptais rāvējslēdzis jāiešuj pļurīgā un irstosā audumā, gan odere vajadzīga, kas ir kā kleita kleitā.

Veiksmīgi ar kleitām tiku galā. Labi arī uzvilktas izskatījās. Pumpainā dzīvē izskatās grezna (dēļ auduma). Balto šifona šalli lika ap pleciem pie abām kleitām, jo kurpes gan mēs vienas nopirkām, baltā krāsā, tad nu šalle bija tas pieskaņotais akcents kurpēm. 


Es jau meitai teicu, labi, ka viņa šogad tikai divas skolas beidz (9.klases izlaidums būs nākamgad), jo trešo kleitu šūt man būtu par traku. Nevajadzēja, man tā teikt, oi, kā nevajadzēja. :) Turpinājums sekos.

3.6.11

Atkal kartiņa ar kastīti

Patīk man tās kastītes! Tad kartiņai ir savs mētelītis, tāda pabeigtības sajūta.

Kolēģei vārda dienā tapa tāda atturīga kartiņa.

Pučītes tuvumā :)

No iekšpuses (tur tad es ierakstīju tekstu).

Eksperimentēju ar tām kastītēm. Šoreiz uztaisīju to tikai 1,5 cm augstu.

Man pašai ļoti patīk tās pašdarinātās kartiņas...