Mani šūšanas paradumi

Uzreiz jāpiebilst, ka šūšana ir mans vaļasprieks un to gadu gaitā esmu apguvusi pašmācības ceļā. Ja par kaut ko ir interese, tad rodas arī skolotāji, kas lielākā vai mazākā mērā ievirza mūs pareizajā gultnē un ietekmē mūsu paradumus.

Skolas laikā man patika visa veida rokdarbi, izņemot šūšanu. Tas man likās kas sarežģīts, turklāt ar tik "nopietnu" palīglīdzekli kā šujmašīna. Taču, kad jau rokdarbi kā mācību priekšmets bija garām, bet pucēties gribējās, radās interese arī par šo sarežģīto lietu - šūšanu. Katrā ziņā savu vidusskolas izlaiduma kleitu es jau šuvu sev pati.

Kopš tiem laikiem daudz kas mainījies. Vairs nav jāsaspringst zīmējot piegrieztnes, jo ir daudz šūšanas žurnālu ar jau gataviem modeļiem, ir atsevišķas piegrieztnes, ir interneta resursi un vēl, un vēl dažādas iespējas.

Jāsaka, mani šūšanas paradumi ir tādi... vecmodīgi, vai. Es sadiedzu šujamās detaļas, nošūtās vīles nogludinu, diegu galus sasienu un tikai tad nogriežu. Detaļas varētu saspraust tikai ar kniepadatām, sākumā un galā varētu nošūt turp šurp un diegu nogriezt, tas būtu ātrāk, taču man prasās to "pamatīgumu", lai ir tā, kā tam būtu pareizi jābūt. Un tā kā es nešuju daudz, tad pieturos pie savām "riktīgajām" metodēm. :)

Lūk, daži mani šūšanas paradumi.

Jaunu audumu es mazgāju. Lieku veļasmašīnā, noregulēju uz 30 grādiem, pievienoju skalojamo līdzekli un auduma gabalu izmazgāju. Lai pēc tam nebūtu jāviļas, ka dienām ilgais darbs ir vējā pēc pirmās mazgāšanas (audums sarausies, izstiepsies vai sašķiebsies). Mazgāts audums šādus pārsteigumus vairs nesagādās. Ja audums ir paredzēts virsdrēbēm, kas turpmākā lietošanā netiks mazgāts, bet tikai tīrīts, tad šo audumu nogludinu caur stipri mitru lupatiņu no kreisās puses. Arī šādā veidā tas nosēžas, cik tas konkrētajam audumam paredzēts.

Mēdz būt audumi, kuriem ļoti grūti atšķirt labo pusi no kreisās. Jaunam audumam to var izdarīt, rūpīgi izpētot eģes malu, kur rūpnieciskie caurumiņi vienmēr būs vērsti no labās uz kreiso pusi. Taču pēc mazgāšanas arī šī atšķirības pazīme pazudīs. Lai tā nenotiktu, audumam izveru cauri diegu un sasienu, diega gals ir uz kreiso pusi (viss, kas lieks, man asociējas ar kreiso pusi). Jebkuru audumu var šādi "marķēt", lai atšķirtu labo pusi no kreisās.

Nopirktam auduma gabalam nogrieztā mala ne vienmēr ir taisna. Es to līdzinu, izvelkot audumā diegu (šī metode nederēs elastīgiem audumiem, piemēram, džinsa audumam).

Šādi mēs iegūstam perfekti līdzeni nogrieztu auduma malu.

Pēc šādi nolīdzinātas malas saspraužu tās kopā, lieku virsū piegrieztni un zīmēju piegrieztnes kontūras.

Manos krājumos ir drēbnieku krīts, taču to praktiski neizmantoju. Kontūru zīmēšanai izmantoju plānus ziepju gabaliņus, to man ir sakrājies diezgan daudz. Sadzīvē izlietojot ziepju gabaliņu, tā atlikumu izžāvēju un izmantoju saviem šūšanas plāniem. Pēc tam ar mitru lupatiņu nogludinot audumu, sazīmētās kontūras pazūd.

Visiem auduma atgriezumiem no kreisās puses ievelku krustiņu, tādējādi atzīmējot auduma kreiso pusi. Īpaši noderīgi tas ir gadījumos, kad paliek kāds auduma gabaliņš no vidus, kur nav eģes malas, tad nu saproti, kur labā, kur kreisā puse. Pēc saviem atzīmētajiem krustiņiem nekļūdīgi arī pēc gadiem varu atšķirt labo pusi no kreisās.

Auduma atgriezumus satinu rullītī un viegli pārsienu. Viss, kas palicis pāri no konkrētā auduma, ir šādā vīstoklītī.

Pēdējā laikā mazgātiem audumiem pielieku klāt zīmīti, ka audums ir mazgāts, maisiņā iekšā un lieku audumu atgriezumu kastē. Šādu tīstoklīšu man ir ļoti daudz. :)

Vēl palicis tikt galā ar piegrieztnēm. To pa gadiem arī sakrājas pietiekami daudz. Lai arī šajā lietā būtu skaidrība, visas piegrieztnes detaļas salieku A4 kabatiņā.

Pievienoju atpazīstamības zīmi un piegrieztne ceļo uz arhīva mapi.

Jāsaka, laika gaitā piegrieztnes ir sakrājušās ļoti daudz, retu reizi noder arī kāds senāks variants, kas jau ir savulaik uzzīmēts. Tad to vienkārši paņemu no attiecīgās mapītes un izmantoju, netērējot laiku un resursus atkārtotai piegrieztnes zīmēšanai.