2011. gada 16. februāris

Apstāties un padomāt

Reiz pienāk tāds brīdis, kad kāds tevi piebremzē un liek uz visu paskatīties ar citām acīm. Ikdienā skrienot, darot, plānojot, nereti pat neaizdomājies, cik tas viss ir trausli un var pienākt mirklis, kad tu gribētu paveikt tik daudz, bet... nevari.

Laikam šajā skrējienā bija vajadzīga pauze, un tā nāca - ne plānota, ne gribēta.

Neveiksmīgi paslīdēju uz slidenās ielas. Ar savu "mazo" augumiņu (180 cm) apsēdos uz ledus, pirmajā mirklī pieceļoties vēl nodomāju - cik labi, ka neko nesasitu. Taču nemaz tik nevainīgs tas kritiens nebija. Pēc vairākām dienām tomēr devos uztaisīt rentgenu. Un ko domā - lauzts asteskauls. Varu tikai stāvēt vai gulēt, bet ne sēdēt. Nemaz nebiju iedomājusies, cik tas ir apgrūtinoši, kad cilvēks nevar sēdēt! Tā nu šobrīd esmu mājās, būtu laiks krustiņot, šūt, adīt vai vēl ar kādu no rokdarbiem padarboties, bet neko no tā nevaru. :(

Tādā bēdīgā bezspēcības māktā noskaņojumā klimstu pa māju, paskatos uz saviem iesāktajiem darbiņiem - ko tu daudz stāvus padarīsi. Bet plāni bija tik lieli, arī blogā tik daudz ko gribēju sarakstīt. Tagad pie datora stāvu kā altāra priekšā, jo citādi jau nemaz nevarētu parakstīt.

Eh, bēdīga nots man sanāca. :(

7 komentāri:

  1. man ar ir bijuši laiki, kad var tikai stāvēt vai gulēt (citu iemeslu dēļ), tāpēc zinu, cik grūti tas ir... vēl jo vairāk, ka gribas taču tik daudz ko padarīt...
    Atliek vien novēlēt Tev izturību un veseļojies!!!

    AtbildētDzēst
  2. Inese, paldies! Nekas cits jau man neatliek, kā turēt un veseļoties. :)
    Bet mani plāni... ne tikai rokdarbi, bet arī darbs. Varu tikai nopūsties.

    AtbildētDzēst
  3. ui, cik nelāgi. Varu iedomāties, kā tagad jūties ((( Pašai ir bijis lauzts astes kauls, kaut gadi jau pagājuši, bet tāpat aste ik pa laikam liek par sevi manīt. Veseļojies )))

    AtbildētDzēst